Tātad, tuvāk pusdienlaikam beidzot tikām līdz nacionālajam parkam Biogradska Gora, kas atrodas starp Eifratas un Tigras Taras un Limas upēm. Parks, kura platība ir vien 54 kvadrātkilometri, mums solīja milzīgu sarakstu ar smukumiem un augstumiem: mežu, kalnus līdz pat diviem tūkstošiem metru, sešus ledāju ezerus, autentiskas iezemiešu būdiņas un neprātīgu floras un faunas dažādību, tostarp trīs foreļu sugas.
Treki:
EveryTrail:
Melnkalne, 2. diena
EveryTrail - Atrodi labākos pārgājienus Kalifornijā un citur
GPSies:
Vēl tikai braucot klāt parkam, atklājās brīnišķīga, krāsaina upe, un kļuva skaidrs, ka reklāma ne vienmēr melo!
Norāde uz vienīgo viegli pieejamo ezeru slinkajiem “auto” tūristiem
Robs
Roberts, viņš arī Robs, neskatoties uz visiem citiem saviem dotumiem, pie mums pildīja videooperatora lomu (ar tūristiskas videokameras Contour HD palīdzību, ja nemeloju) un vietām pavāra lomu (ar sievas un indiešu garšvielu palīdzību). Uzminiet, kas viņam fotogrāfijā rēgojas no mugursomas?
Roberts ir arī maratonists, lūk, viņa rezultāts no nesenā Rīgas Nordea maratona. 3:48:47, kas, manuprāt, ir baigi kruti. Pirmais pasaules rekords, starp citu, bija 2:55:18 pagājušā gadsimta sākumā, kādam amerikānim, bet pašreizējais – 2:03:38, to pagājušogad uzstādīja kenijietis Patriks Makau. Es par to, ka varētu noskriet maratonu, pagaidām nesapņoju, bet vispār ideja ir pievilcīga, kādreiz gribētos.
Lūk arī tas pats ezers, Biogradskas
Blakus karājās plāksnīte, ka visas šīs mājiņas un tiltiņi uzbūvēti ar Austrijas fonda palīdzību. Kā redzat, pat ES nav jāiestājas, lai apgūtu piķi. Vecie, bagātie eiropieši arī saprot savu labumu no tādu projektu sponsorēšanas – būs, kur atpūsties, vietējiem būs vairāk darba un valstī mazāka spriedze.
Pagaidām tikai tīrs kalnu gaiss un ne dvēseles
Ezers, starp citu, ir ledāju, vissmukākais un lielākais no visiem parka ezeriem, gan ne pārāk dziļš – vidēji tikai 4,5 metri, toties augstums, kurā pašlaik atrodamies, jau pārsniedz kilometru. Ūdens ezerā ir vēss, kādi 5-10 grādi. Dūmeram, protams, tas nav šķērslis, bet blakus trinās tūristi, un viņš nesāka tos samulsināt ar savu pliko miesu skatu.
Bet re, kur mēs arī pievilkāmies
Tā atpūšas vietējie
Bet tā atpūšamies mēs
Pievērsiet uzmanību, ka zīme ir zivs formā! Ļebedevs priecātos
Uzraksta tulkojums, domāju, nav nepieciešams. Cerkams, ka ceļvedī solītā forele ezerā ir atrodama, jo praksē to uzzināt nav iespējams zīmes dēļ. Apmēram tā mēs ar vietējiem arī komunicējām – tikai Andrejam bija problēmas ar komunikāciju, iemesli drīzāk meklējami pārmērīgā aizdomāšanās, nevis reāli. Māji ar rokām un mal cauri visus tev zināmos krievu, poļu un baltkrievu vārdus, kamēr sagaidi reakciju – lūk, arī visa tehnoloģija.
Dzeramais ūdens, kas visdrīzāk nāk no strautiņiem, kuri pavasarī dāsni plūst no kūstošiem sniegiem kalnu virsotnēs. Ūdens ir garšīgs, smēlām visur, kur blakus neredzējām, ka aitas tajā kakā.
Dobro Došli!
Līdz šejienei mēs atnācām pa labam, bet kas būs tālāk – nav zināms. Asfalts tak beidzās!
Reljefs pamazām iegūst kroskantrī mauntinbaikingam raksturīgās iezīmes, proti, parādās strautiņi, sakrituši koku stumbri, saknes un lapas, smiltiņas. Tas mums visiem iet pie sirds, jo tāpēc jau arī braucām.
Pieķērām nelegāli bildējot nacionālā parka slepenos objektus, Oļegs ir panikā!
Lūk arī pats zikurāts citplanētiešu izsaukšanai
Nofotografēt to Oļegs pamanījās, uzņemoties neticamu risku, taču lai pavērtu noslēpuma plīvuru – kāpēc gan patiesībā eirofondi tik aktīvi sponsorē Melnkalnes objektus –, nekā nav žēl. Viss noslēpums ir tajā, ka enerģētika te ir laba, un tāpēc tikai no šejienes var sūtīt kosmosā signālus saziņai ar ārpuszemes saprātu. Ķert var no visurienes, skat. SETI, bet lūk sūtīt – tikai no Melnkalnes. Tā arī dzīvo.
Andrejs trenējas augsti mākslinieciskos foto nu jau kuro reizi
“Divu pirmsākumu – mākslīgā un dabiskā – cīņa”. Vai viņa pūlēm ir jēga, vai tās ir banalitātes, garlaicīgi iemūžinātas kadros ar superziepjutrauku – lemt jums. Man viedokļa nav, esmu pievērsies budismam. Bet šai fotogrāfijai ir viens neapšaubāms pluss – tajā ir attēlots tas pats sniegpulkstenītis, kas ir mūsu tūristu kluba simbols un nosaukums.
Un te, pēkšņi, pirmais sniegs!
Es, kā cilvēks, kurš pirms tam ar velosipēdu bija bijis tikai kalnos bez sniega (es domāju Vjetnamu), uzreiz gribēju nobildēties uz fona. Oļegs, kā pieredzējušāks cilvēks, uzreiz nomierināja, ka izdevība man vēl radīsies, un ne viena vien. Tā arī izrādījās.
Sniegs, kā nojaušat, tādā karstumā un kalnu saulē ļoti aktīvi kūst, ko izmanto Dūmers, kurš pie viena nolēmis nomazgāt sava dzelzs drauga riteņus.
Vardes to arī izmanto un nērš ikrus
Andrejs tos mākslinieciski bildē makro režīmā
Un te, pēkšņi, izrādās, ka sniega ir krietni vairāk, nekā mums gribētos. Varētu pat teikt, tas ir visuresošs – un ielenc mūs no visām pusēm. Un saskaņā ar neizbēgamiem fizikas likumiem, jo augstāk kāpjam, jo aukstāks kļūst un jo biezāka sniega sega.
Vispār, lai gan fotogrāfijā jūs redzat baltu blīvu masu, dzīvē nemaz nav tik auksti. Rumpim un rokām, vismaz. Kājām, kuras pēc pārdesmit metriem sāk uzreiz just ledainu mitrumu, ir pavisam cits viedoklis.
Bet lūk, kas būs tālāk, mēs uzzināsim tikai nākamajā sērijā, kuru gribas pat necenzēti nosaukt. Kā zināms, krieviem mēdz būt tikai divas slimības – viena pāriet pati, bet otra nav ārstējama. Un kā parasti, likās, ka mūs gaida otrā, bet izrādījās tomēr pirmā.