Digitālais klaidonis

Mēs dzīvojam, kamēr lidojam

Melnkalne — 5, 2. diena, Biogradska Gora parks

Tātad, tuvāk pusdienlaikam beidzot tikām līdz nacionālajam parkam Biogradska Gora, kas atrodas starp Eifratas un Tigras Taras un Limas upēm. Parks, kura platība ir vien 54 kvadrātkilometri, mums solīja milzīgu sarakstu ar smukumiem un augstumiem: mežu, kalnus līdz pat diviem tūkstošiem metru, sešus ledāju ezerus, autentiskas iezemiešu būdiņas un neprātīgu floras un faunas dažādību, tostarp trīs foreļu sugas.

Treki:

EveryTrail:

Melnkalne, 2. diena


EveryTrail - Atrodi labākos pārgājienus Kalifornijā un citur

GPSies:

 

Plata, tirkīzzila upe ar strauju tecējumu plūst caur kalnu ieleju, pār kuru slejas liels betona arku tilts, bet kalnu nogāzes klāj mežs ar plaukstošu zaļumu zem zilām debesīm.

Vēl tikai braucot klāt parkam, atklājās brīnišķīga, krāsaina upe, un kļuva skaidrs, ka reklāma ne vienmēr melo!

Uz zili gaišzilas ceļa zīmes ar zaļu rāmi norādīts «Nacionālais parks Biogradska Gora» un virziens uz «Biogradskas ezeru». Zīme atrodas pie ceļa ar zaļu metāla sētu priekšplānā un stāvu, akmeņainu nogāzi ar retu veģetāciju fonā.

Norāde uz vienīgo viegli pieejamo ezeru slinkajiem “auto” tūristiem

 Vīrietis dzeltenā velo kreklā, ķiverē un ar mugursomu brauc ar kalnu velosipēdu pa meža ceļu. Fonā pa līkumotu taku brauc otrs velosipēdists.

Robs

Roberts, viņš arī Robs, neskatoties uz visiem citiem saviem dotumiem, pie mums pildīja videooperatora lomu (ar tūristiskas videokameras Contour HD palīdzību, ja nemeloju) un vietām pavāra lomu (ar sievas un indiešu garšvielu palīdzību). Uzminiet, kas viņam fotogrāfijā rēgojas no mugursomas?

Roberts ir arī maratonists, lūk, viņa rezultāts no nesenā Rīgas Nordea maratona. 3:48:47, kas, manuprāt, ir baigi kruti. Pirmais pasaules rekords, starp citu, bija 2:55:18 pagājušā gadsimta sākumā, kādam amerikānim, bet pašreizējais – 2:03:38, to pagājušogad uzstādīja kenijietis Patriks Makau. Es par to, ka varētu noskriet maratonu, pagaidām nesapņoju, bet vispār ideja ir pievilcīga, kādreiz gribētos.

 

Asfaltēts ceļš iestiepjas dziļi biezā pavasara mežā ar kokiem, kas sāk zaļot. Pa kreisi atrodas noparkoti auto, bet pa labi redzamas koka būves un ezers uz kalnu fona.

Lūk arī tas pats ezers, Biogradskas

Blakus karājās plāksnīte, ka visas šīs mājiņas un tiltiņi uzbūvēti ar Austrijas fonda palīdzību. Kā redzat, pat ES nav jāiestājas, lai apgūtu piķi. Vecie, bagātie eiropieši arī saprot savu labumu no tādu projektu sponsorēšanas – būs, kur atpūsties, vietējiem būs vairāk darba un valstī mazāka spriedze.

Koka piestātne ar pietauvotām koka laivām mierīgā kalnu ezerā, ko ieskauj mežainas nogāzes. Fonā redzamas kalnu virsotnes zem mākoņainām debesīm.

Pagaidām tikai tīrs kalnu gaiss un ne dvēseles

Ezers, starp citu, ir ledāju, vissmukākais un lielākais no visiem parka ezeriem, gan ne pārāk dziļš – vidēji tikai 4,5 metri, toties augstums, kurā pašlaik atrodamies, jau pārsniedz kilometru. Ūdens ezerā ir vēss, kādi 5-10 grādi. Dūmeram, protams, tas nav šķērslis, bet blakus trinās tūristi, un viņš nesāka tos samulsināt ar savu pliko miesu skatu.

Tūristu grupa uz koka piestātnes kalnu ezerā, ko ieskauj mežaini kalni. Priekšplānā meitene sarkanā t-kreklā stāv uz koka trapa, un abās piestātnes pusēs ir pietauvotas koka laivas.

Bet re, kur mēs arī pievilkāmies

Plikpaurains vīrietis zilā polo kreklā un saulesbrillēs atslābinājies sēž koka laivā ezerā, uz mežaina krasta fona ar kokiem bez lapām.

Tā atpūšas vietējie

Divi velosipēdisti atpūšas pie kalnu ezera apmākušās dienā: vīrietis brillēs, turot ķiveri, stāv pa kreisi, bet sieviete ķiverē sēž pa labi uz koka bluķīšiem. Fonā redzami koki bez lapām, kalni un koka pirs ar laivām ezerā.

Bet tā atpūšamies mēs

Koka plāksnīte ar uzrakstu «zabranjen ribolov» (makšķerēšana aizliegta) stāv ezera krastā, ko ieskauj mežs un pauguri.

Pievērsiet uzmanību, ka zīme ir zivs formā! Ļebedevs priecātos

Uzraksta tulkojums, domāju, nav nepieciešams. Cerkams, ka ceļvedī solītā forele ezerā ir atrodama, jo praksē to uzzināt nav iespējams zīmes dēļ. Apmēram tā mēs ar vietējiem arī komunicējām – tikai Andrejam bija problēmas ar komunikāciju, iemesli drīzāk meklējami pārmērīgā aizdomāšanās, nevis reāli. Māji ar rokām un mal cauri visus tev zināmos krievu, poļu un baltkrievu vārdus, kamēr sagaidi reakciju – lūk, arī visa tehnoloģija.

Koka avotiņš ar šļakstošu ūdens strūklu un piepildītu sili priekšplānā mežā. Fonā redzami koki ar sūnām apaugušiem stumbriem, noparkotas mašīnas un tilts ar dzeltenām margām pie ūdenstilpes.

Dzeramais ūdens, kas visdrīzāk nāk no strautiņiem, kuri pavasarī dāsni plūst no kūstošiem sniegiem kalnu virsotnēs. Ūdens ir garšīgs, smēlām visur, kur blakus neredzējām, ka aitas tajā kakā.

Koka informācijas dēlis parāda dabas parka karti ar ezeru, mežu un atzīmētiem objektiem, kā arī apsveikumu "DOBRODOŠLI !!! WELCOME !!!" ar multfilmu pelēnu. Dēlis uzstādīts uz pavasara meža fona ar grants celiņu priekšplānā.

Dobro Došli!

Līdz šejienei mēs atnācām pa labam, bet kas būs tālāk – nav zināms. Asfalts tak beidzās!

Divi velosipēdisti uz meža takas. Viens smaidot māj ar roku, stāvot strautā blakus savam velosipēdam, bet otrs stumj velosipēdu uz kritušu koku un atsegtu sakņu fona.

Reljefs pamazām iegūst kroskantrī mauntinbaikingam raksturīgās iezīmes, proti, parādās strautiņi, sakrituši koku stumbri, saknes un lapas, smiltiņas. Tas mums visiem iet pie sirds, jo tāpēc jau arī braucām.

Vīrieša velo ķiverē un cimdos, kurš tur Nikon fotoaparātu, tuvplāns. Viņš skatās uz skatītāju ar plati atvērtām acīm uz izplūduša meža fona.

Pieķērām nelegāli bildējot nacionālā parka slepenos objektus, Oļegs ir panikā!

 

Ainava caur biezu kailu koku mežu, kur pa labi tālumā redzams augsts sarkanīgi brūns koka tornis uz sniegotu kalnu fona zem apmākušām debesīm.

Lūk arī pats zikurāts citplanētiešu izsaukšanai

Nofotografēt to Oļegs pamanījās, uzņemoties neticamu risku, taču lai pavērtu noslēpuma plīvuru – kāpēc gan patiesībā eirofondi tik aktīvi sponsorē Melnkalnes objektus –, nekā nav žēl. Viss noslēpums ir tajā, ka enerģētika te ir laba, un tāpēc tikai no šejienes var sūtīt kosmosā signālus saziņai ar ārpuszemes saprātu. Ķert var no visurienes, skat. SETI, bet lūk sūtīt – tikai no Melnkalnes. Tā arī dzīvo.

Tuvplānā sniegpulkstenīte ar baltām ziedlapiņām zied uz zemes ar nokusušiem pleķīšiem un sausu zāli, uz izplūduša velosipēda riteņa fona.

Andrejs trenējas augsti mākslinieciskos foto nu jau kuro reizi

“Divu pirmsākumu – mākslīgā un dabiskā – cīņa”. Vai viņa pūlēm ir jēga, vai tās ir banalitātes, garlaicīgi iemūžinātas kadros ar superziepjutrauku – lemt jums. Man viedokļa nav, esmu pievērsies budismam. Bet šai fotogrāfijai ir viens neapšaubāms pluss – tajā ir attēlots tas pats sniegpulkstenītis, kas ir mūsu tūristu kluba simbols un nosaukums.

Velosipēdistu grupa ķiverēs un sporta ekipējumā atpūšas uz grunts kalnu takas. Fonā redzamas nogāzes ar nokaltušu zāli, kūstoša sniega saliņām un kailiem kokiem.

Un te, pēkšņi, pirmais sniegs!

Es, kā cilvēks, kurš pirms tam ar velosipēdu bija bijis tikai kalnos bez sniega (es domāju Vjetnamu), uzreiz gribēju nobildēties uz fona. Oļegs, kā pieredzējušāks cilvēks, uzreiz nomierināja, ka izdevība man vēl radīsies, un ne viena vien. Tā arī izrādījās.

Vīrietis zilā t-kreklā brauc ar kalnu velosipēdu pa lielu netīru peļķi, šļakstot ūdeni. Fonā redzami kūstoša sniega pleķi, sausa zāle un reti violeti ziedi uz nogāzes.

Sniegs, kā nojaušat, tādā karstumā un kalnu saulē ļoti aktīvi kūst, ko izmanto Dūmers, kurš pie viena nolēmis nomazgāt sava dzelzs drauga riteņus.

Sekla ūdenstilpe ar krasta daļu, kas apaugusi ar zāli un kritušām lapām. Ūdenī redzamas neskaitāmas varžu ikru pikas, bet pa virsmu skrien viegls ņirbums.

Vardes to arī izmanto un nērš ikrus

Varžu ikri ūdenī, kas ir caurspīdīgu želejveida ikriņu sakopojums ar melniem embriju punktiņiem iekšā. Daļa ikru pārklāta ar bālganu pussauspīdīgu apsarmi.

Andrejs tos mākslinieciski bildē makro režīmā

Meitene velo ķiverē un sarkanbaltā sporta tērpā nes kalnu velosipēdu pāri nelielam strautam uz kūstoša sniega fona.

Un te, pēkšņi, izrādās, ka sniega ir krietni vairāk, nekā mums gribētos. Varētu pat teikt, tas ir visuresošs – un ielenc mūs no visām pusēm. Un saskaņā ar neizbēgamiem fizikas likumiem, jo augstāk kāpjam, jo aukstāks kļūst un jo biezāka sniega sega.

Vispār, lai gan fotogrāfijā jūs redzat baltu blīvu masu, dzīvē nemaz nav tik auksti. Rumpim un rokām, vismaz. Kājām, kuras pēc pārdesmit metriem sāk uzreiz just ledainu mitrumu, ir pavisam cits viedoklis.

Bet lūk, kas būs tālāk, mēs uzzināsim tikai nākamajā sērijā, kuru gribas pat necenzēti nosaukt. Kā zināms, krieviem mēdz būt tikai divas slimības – viena pāriet pati, bet otra nav ārstējama. Un kā parasti, likās, ka mūs gaida otrā, bet izrādījās tomēr pirmā.